KĀPĒC MEDUS KRISTALIZĒJAS JEB “ SACUKUROJAS”?
Par medus kristalizēšanos sauc tā pārvēršanos no šķidra, sīrupveidīga stāvokļa cietā, kristāliskā. Tas ir fizikāls process. Kristalizēšanās procesā medus ķīmiskais sastāvs un uztura vērtība nemainās.
Bitenieki šo dabīgo procesu sauc par kristalizēšanos, bet tautā to dēvē par “sacukurošanos”, taču tam nav nekāda sakara ar veikalā nopērkamo cukuru. Medū esošie cukuri – glikoze, saharoze, melicitoze – veido kristālus, bet fruktoze nekristalizējas un paliek šķidrā veidā. Jo vairāk glikozes ir medū, jo ātrāk tas kristalizējas, un tas ir atkarīgs no tiem ziediem, kurus bites apciemojušas savā lidojumā. Piemēram, pavasara medus sabiezē un kristalizējas jo īpaši ātri. Taču atcerieties – kristalizācija nekādi neietekmē medus kvalitāti, uzturvērtību vai ķīmisko sastāvu – tā tikai norāda uz medus īstenumu! Kristalizēšanās gaitu ietekmē temperatūra – visātrāk kristalizējas +12±1°C temperatūrā. Tāpat kristalizēšanos veicina krasas temperatūras svārstības. Kristalizēšanos ietekmē arī pirmkristālu daudzums medū, tāpēc to var paātrināt, ja medū iemaisa sakristalizētu medu. Ļoti ātri, dažreiz pat šūnās, kristalizējas rapšu un pūpolu vai kārklu medus, savukārt viršu medus nekristalizējas gandrīz nemaz, ilgi šķidrs glabājas arī lapu izsvīduma medus.
Medu ir grūti ilgstoši saglabāt šķidru. Lielie ražotāji, lai veikalu plauktos saglabātu sava produkta pievilcīgu izskatu, medu pamatīgi filtrē vai arī pakļauj to augstas temperatūras iedarbībai, taču tad iet bojā fermenti, vitamīni, medus zaudē savas dziednieciskās un garšas īpašības.
Citas iespējas ir sildīt medu, nepārsniedzot 40 grādu temperatūru, veidot krēmveida medu vai vienkārši baudīt dabīgu, sakristalizējušos medu.
Labākais no dabas! 🍯🐝